Šī ārstniecības metode ir radusies tālā senatnē (aptuveni pirms 50 gadu simteņiem) Āzijas austrumu daļā – tagadējā Ķīnas, Mongolijas, Korejas un Japānas teritorijā. Pasaules un dabas izzināšanas procesā uzkrājās zināšanas par to, kas cilvēkam ir derīgs un kas kaitīgs.

Senajā austrumu medicīnā plaši tika lietota masāža, turklāt dažādi paņēmieni: glaudīšana, berzēšana, mīcīšana, dauzīšana, knaibīšana, pirksta spiediens ar vienlaicīgām apļveida kustībām tā saucamo dzīvības punktu apvidū.

Tika atrasti, aprakstīti un sistematizēti noteikti punkti uz cilvēka ķermeņa virsmas un noskaidroti funkcionālie sakari starp šiem punktiem. Atbilstoši slimībai iedarbojoties uz dažādiem punktiem ar adatu, vērmeļu cigareti vai pirksta spiedienu, tika atjaunota traucētā funkcija un slimais cilvēks izveseļojās.

Punktu masāžas pamatā likts tas pats princips, kas adatu terapijai un piededzināšanai. Atšķirība tikai tā, ka, masējot “dzīvības punktus” ar pirkstu galiem, āda netiek ievainota. Pavisam aprakstīti aptuveni 700 šādu punktu, taču visbiežāk izmanto kādus 150 punktus.

Ar pirkstu spiedienu uz stingri noteiktiem punktiem var dozēti, izvēles veidā un mērķtiecīgi ietekmēt dažādu orgānu un sistēmu funkcijas, regulēt veģetatīvās funkcijas un vielmaiņas un atjaunošanās procesus.

Punktu masāža ir refleksoterapijas (čžeņ-czju) metodes daļa, un tā ir viena no nedaudzajām metodēm, kas, kaut radusies vairāk nekā pirms pieciem gadu tūkstošiem, saglabājusies un tiek lietota mūsdienās, it kā būtu no jauna piedzimusi. Tās augošā popularitāte izskaidrojama ar jaunām zinātnes atziņām par reflektorisko iedarbību uz cilvēka organismu un šīs iedarbības mehānismiem, kā arī ar iespēju ierobežot stipri iedarbīgu sintētisko medikamentu lietošanu. Daļa austrumnieku tradicionālo koncepciju jau guvušas zinātnisku pamatojumu, citas vēl tikai gaida savus pētniekus, jo patiesības kritērijs – prakse - apliecina, cik tās nozīmīgas.