Masāžas pirmsākumi meklējami jau dziļā senatnē. Grāmatā "Kong-fu", kura sarakstīta 2698.g. p.Kr., aprakstīti vingrojumi un sniegtas zināšanas par masāžu. Arī Hipokrata skolotājs Herodiks katru dienu vingroja.
Klasiskā masāža ir ārstniecības metode, kura uz organismu iedarbojas kā mehānisks kairinājums. Izmantojot dažādus paņēmienus - glaudīšanu, berzēšanu, mīcīšanu un vibrāciju, audi tiek viegli, vidēji stipri vai spēcīgi mehāniski kairināti, un tas izraisa audu šķidruma (limfa, asinis) pārvietošanos, veicina organisma atjaunošanos pēc fiziskas un garīgas slodzes, nostiprina imūnsistēmu u.c.
Daudzas muskuļu grupas cilvēka ķermenī veic pretējas (antagonistiskas) kustības. Iestiepjot un pārvietojot audus, var novērst saskaņotas darbības traucējumus starp muskuļiem antagonistiem, piemēram, starp rokas iztaisnotājiem un saliecējiem , kā arī stereotipiem muskuļiem, piemēram, viena nosaukuma muskuļiem mugurkaulāja abās pusēs. Svarīga ir ne tikai vietējā, bet arī neiroreflektorā iedarbība - mehāniskais kairinājums tiek pārveidots signālos, kuri nes informāciju tālāk uz nervu centriem muguras un galvas smadzenēs. Ļoti nozīmīga ir arī masāžas relaksējošā iedarbība.
Klasisko masāžu papildinot ar pasīvo vingrošanu (elementi no jogas un TAI), var uzlabot kustību apjomu, ko muskulis var veikt locītavā, koriģēt muskuļu tonusu, novērst disbalansu starp stereotipiem muskuļiem un antagonistiem, samazināt muskuļu saistaudu plēvju (fasciju) salipšanu, sabiezēšanu un saīsināšanos mazkustīgiem cilvēkiem.
Masiere Maija Žuka.
Klasiskā masāža
